Atskats uz 2025. gada airēšanas nometni. Cenlle, Spānija.
28.02.25.
Šī diena iezīmējas ar braucienu uz lidostu. Mūsu čemodāni brauca kopā ar laivām, airiem un visu noderīgo ar mašīnu, bet mēs lidojām. Lai pēc "sausajiem" treniņiem ziemas garumā, beidzot, tiktu atpakaļ uz ūdens! Dienvidu zemēs tas ir izdarāms, tomēr, ievērojami agrāk, nekā Latvijā.
Bez īpašas steigas vispirms aizlidojām līdz Lielbritānijai- ļoti veiksmīgā kārtā - bez liekām formalitātēm (pēc mēneša ceļošanai caur Angliju nepieciešama elektroniskā ceļošanas atļauja).
Pēc pāris stundu viesošanās Anglijā un vēl pāris stundu lidojuma, nolaidāmies Santjago, bet pēc tam sekoja tikai 100 km brauciens līdz nometnes vietai – ieradāmies vēlu. Bet tas netraucēja labi izgulēties.
01.03.25.
Šī ir svarīga diena, jo no piekabes noņemam laivas, kuras uzreiz arī saskrūvējam un aiznesam uz blakus upes laivu plauktiem. Šie kļūs par mūsu sabiedrotajiem uz visu atlikušo nometnes laiku.
Ieraksts no mana treniņu žurnāla par šīs sezonas pirmo ūdens treniņu: „Šis bija lielisks treniņš. Varu pārliecinoši galvot, ka ar katru nometni pirmais treniņš ir drošāks un labāks, salīdzinot ar iepriekšējā gada nometnes pirmo dienu.“
Šajā pašā dienā jau sāk rasties tulznas, jo ziemas sezonas (sauso treniņu) laikā rokas ir „aizmirsušas“, kā tas ir – airēt.
02.03.-03.03.25.
Šajās dienās mēs turpinām režīmu ar 2 airēšanas treniņiem dienā, kas neizklausās pārlieku sarežģīti, bet jau nometnes sākumā parādās nogurums, kas pa dienām teju vai sāk krāties.
04.03.-07.03.25.
Ir pienācis laiks pirmajam nometnes svaru zāles treniņam – airēšana ir nevienkāršs sporta veids, tāpēc arī svaru zāle ir daļa no ikdienas.
Pēdīgi ir jāpievēršas arī mācībām. Lai gan lielākā daļa darbu tiks uzrakstīta bez papildus gatavošanās, ir grūti atsākt augstskolas režīmu, kad ilgs laiks pavadīts nometnē. Jāmācās, lai nezustu inerce.
08.03.25.
Viena lieta ir - smagi strādāt, bet otra - pienācīgi atjaunoties. Pirts un termālie baseini kalpo kā ļoti lietderīgs palīgs, kad treniņu tonusu neizdodas likvidēt (pat ar pēc treniņu staipīšanos vai muskuļu masāžas pistoles izmantošanu).
09.03.-10.03.
Kad esam saraduši ar slodzi un apkārtnes apstākļiem, varam palielināt treniņu slodzi. No šīs dienas esam gatavi sākt trīs treniņus dienā un pirmo dienas airēšanu pieveicam vēl pirms brokastīm (tās ir 8:30). Trenējoties šādā režīmā, ir vairāki savstarpēji „+“ un „-“, iemēram, kad izdodas aprast ar treniņu grafiku, nav pat īpaši sarežģīti sevi piespiest no rīta piecelties, jo treniņš ir kļuvis par neatņemamu dienas sākumu, turpretī ar šādu grafiku diena ir tādā kā „izraustīta“, jo treniņus no citiem treniņiem un ēdienreizēm šķir tikai pāris stundu intervāli, kas neatstāj daudz laika aktivitātēm, kas ir nesaistītas ar airēšanu vai sportu (mācīties, lasīt, pētīt apkārtni).
11.03- 12.03
Šī jau ir mana 4. Dzimšanas diena pēc kārtas, ko svinu ārzemēs. Tas nebūt nav slikti, jo tās allaž ir bijušas siltās zemes – Spānija, Francija vai Horvātija. Reti kurš tik regulāri savu dzimšanas dienu svin tā.
Ir arī patīkami, kad nu jau sagurušo nometnes noskaņu uzlabo airēšanas kolektīvs, kas apsveic ar dziesmu – pamodinot. Bezgala jauks ir arī ikviens apsveikums, kas mēro laika zonu atšķirības, lai apsveiktu mani. Mani ļoti apmierina šāds dzīves veids, bet dažkārt rodas vēlme par visparastāko pārsteiguma ballīti. Tā gan ir vairāk filozofiska vēlme. Kāpēc filozofiska? Mani būtu ļoti grūti ievilināt ballītē, kas paredzēta man, jo uz citu ballītēm neierodos, jo tajā brīdī, lielākoties, esmu sacensībās vai treniņos, tāpēc, visticamāk, arī savu ballīti neapmeklētu ar līksmu: „Es negribu izlaist savu ik nedēļas augstās intensitātes kardio treniņu!"
13.03. - 15.03.
Treniņš, treniņš, treniņš…
Dažas nometnes dienas paiet ļoti ātri – citas šķiet kā mūžība, bet visa nometne ir vesels piedzīvojums. No mana skatu punkta - esmu piedzīvojis divas nedēļas ar aktīvu trenēšanos, kas mijas ar augstāko produktivitāti, bet daži, kas ieslīguši rutīnā, pat nav pamanījuši manu prombūtni.
16.03.
Šī ir mūsu nometnes pirmā, pilnīgi brīvā diena. Esam nopelnījuši atpūtu, tāpēc izlēmām savu brīvdienu veltīt nelielam izbraucienam ar riteņiem.
Mēs aizbraucām uz blakus pilsētu, un mūsu ceļojums izvērtās par 38km braucienu kalnu reljefā. Ir ļoti patīkami gar šosejas malu laisties lejā no kalna, bet ir jāatceras, ka katrs turpceļa kalns lejup būs kalns augšup atpakaļceļā. Pēc riteņbraukšanas atkal devāmies nelielā atjaunošanās procedūrā, bet pēc tam atlikušo vakaru jāvelta mācībām.
17.03. - 21.03.
Airējot kalnu ielejā, laikapstākļi mainās pa minūtēm. Dažreiz vējš treniņa laikā maina virzienu pa 180 grādiem. Vienā treniņā tas bija ļoti izteikti - kad turpceļā bija teju bezvējš, bet atpakaļceļā cīnījos ar tādu pretvēju, kad nebija pilnīgas pārliecības, ka tikšu vispār krastā.
Tādā reizē ir jādomā nevis par visu draudīgo situāciju kopumā, bet gan tikai par vienu un tikai par katru konkrētu smēlienu. Tad nākošo, un pēc tam nākošo. Tikai viens smēliens. Vēl viens. Vēl.... Un tā, gluži nemanot, pat visbaisāko vēju “plosīti” treniņi beidzas. Laimīgā kārtā esmu ticis līdz krastam. Liekot laivu uz laivu plaukta un sākārtojot airus, jau vairs nedomāju par to, kā tikko cīnījos ar dabas pārspēku. Tas ir pagājis, lappuse aizšķirta, es ņemu dvieli un eju uz dušu.
Saprotamu iemeslu dēļ, šādu brīžu fotofiksācija izpaliek, jo, ticiet man - selfiju taisīt vai peizāžu ķert - tas ir pēdējais, kas ienāk galvā.
22.03.
Tuvojoties nometnes noslēgumam, ir iespēja izairēt vēl vienā treniņā. Savādi domāt, ka šis ir šī gada beidzamais airēšanas treniņš Spānijā, bet tas netraucē arī pienācīgi veikt treniņu, jo treniņa laikā ir tikai upe, laiva un es.
Pēc treniņa mēs visai žiperīgi noskrūvējām laivas un airus tālajam ceļam, jo tuvojās lietus, bet mēs paspējām visu tieši laikā. Pirms vakariņām palutinājām sevi ar pirti un termālajiem baseiniem – neliela atpūta nometnes izskaņā!
23.03.
Viena lieta ir smagi un labi strādāt nometnē, bet pavisam cita lieta ir to darīt Latvijas ūdeņos. Šajā dienā atgriežamies Latvijā. 7:00 ar autobusu uz lidostu, lai pēc pāris stundām nosēstos Lielbritānijā, bet vēl pēc pāris stundu lidojuma – Latvijā. Tā ir vienmēr. Es varu apceļot pasauli, ēst visgaršīgākos ēdienus un redzēt pašus skaistākos kalnus, bet nekas nelīdzinās valodai, ko varu saprast bez piepūles vai gaisam, kas tikai šeit ir tāds kā mājās. Tieši šeit es esmu gaidīts.
Cenlle, Spānija, 2025. gada 28. februāris - 23. marts.
Patriks Strazds