Airēšana nav tikai sports
2025. gada 29. janvāris, Jelgava
Airēšana nav tikai kanoe un airēšana nav tikai smaiļošana. Airēšana nav arī tikai akadēmiskā airēšana, kas bieži tiek saukta viekārši par airēšanu. Airēšana nav tikai roku treniņš un airēšana nav sports tikai ārvalstīs. Ļoti daudz “nav”, un, loģiski, ka tādā gadījumā rodas jautājums - kas tad īsti ir airēšana? Tas ir vienkāršs, viegls jautājums, uz kuru var sniegt daudz un sarežģītas atbildes, jo vienkārši paskaidrot to, man šķiet, nav iespējams, bet es mēģināšu.
Airēšana mēdz būt sāpes un ciešanas. Kad no paredzētajām trīs airēšanas nometnes nedēļām pagājušas tikai piecas dienas, tulznas kļuvušas neizbēgamas un muskuļu tonuss, par spīti atjaunošanās procedūrām, tikai krājas un krājas, sāk palikt bail. Patiesi bail - tā nav tikai retorika un tēlaini apgalvojumi.
Tajā brīdī sevi varu mierināt, ka tas ir tikai īslaicīgs diskomforts, mierināt sevi ar domu, ka vairums šeit jau būtu padevušies, bet manu mērķu ceļā šīs ir tikai mazs šķērslis, kas jāpārvar. Tikai airētāji pazīst un zina šīs sajūtas, un nevar aprakstīt to, kas notiek pēc trīspadsmitās dienas rīta treniņa. Šķiet, ka visprecīzāk šīs sajūtas varētu aprakstīt šādi: gulta kļuvusi par milzīgu magnētu, bet es par magnētiski vispievelkamāko metāla gabalu. Viena lieta ir fiziskais nogurums, bet pavisam cita padarīšana ir tas, kas notiek galvā. Šis ir tas brīdis, kad domas par, iespējams, galīgi nepareizas karjeras izvēli sāk maisīties pa galvu un neliek mieru. Atgriežas atkal un atkal. Pēc laika atkal. Šādā brīdī līdz sāpēm saprotu, ka absolūti lielākā daļa cilvēku būtu jau sabrukusi, bet mēs nē. Vēl nē. Nē!
Cenšos saprast un atkārtoti (savas sportista karjeras laikā, vismaz, 120 reizi) atcerēties un atgādināt sev, kāpēc es visu to daru. Ir jāpacieš tagad, lai pēcāk sezona vainagotos ar uzvarām un jauniem rekordiem. Nav vieglu ceļu, jo vieglākais ceļš reti aizved līdz ekselencei. Tieši tā - es to varu! Šādi es sevi motivēju, “gatavoju galvā” pirms katra treniņa visā atlikušajā nometnes laikā. Nometne noslēdzas un es esmu laimīgs, nevis tāpēc, ka tas ir beidzies un ir laiks sākt sacensties sacensībās - nē.
Es esmu laimīgs, ka es kārtējo reizi uzvarēju sevi. Es izturēju. Izturēju un izdarīju to, ko vājuma brīdī uzskatīju par neiespējamu. Es nepadevos. Es turpinu. Tagad jau atkal nevaru sagaidīt nākamā gada nometni.
Airēšana ir māksla. Mans uzdevums nav trenēties divas līdz trīs reizes dienā, lai bezmērķīgi, stundām ilgi vilktu sevi ar spēku cauri ūdenim. Mans uzdevums, neatkarīgi no laikapstākļiem vai treniņu skaita, katrā smēlienā airēt tā, it kā es šo sporta veidu izgudrotu no jauna.
Mans darbs nav tikai sēdēt laivā – man ir jākļūst kā vienam veselam ar laivu, airiem un soliņu. Nedalāma vienība, kas viegli un graciozi slīd pa ūdens virsmu. Tieši tā tam arī ir jāizskatās – viegli un eleganti, neatkarīgi no ātruma. Es esmu kā mākslinieks, kas savu darbu vienmēr vēlēsies pielabot, jo atskatoties uz pagātnes tehniku, progress allaž ir manāms, bet sajūta, ka tas varētu būt vēl labāk, kā bezgalīga un tēlaina cīņa sekos ik treniņu.
Jā, airēšana ir māksla, jo ir jāatrod līdzsvars starp smagu darbu un brīvību. Tas ir kā kontrolēts haoss, bet to var izdarīt tikai mākslinieks. Es stundām ilgi lasīšu un pētīšu faktus par airēšanas tehniku, darīšu to, līdz sapratīšu, bet galvenais – ar savu airēšanu “zīmēšu” tādu ceļu kā neviens.
Airēšana ir dzīves veids, un tas nesākas tikai airēšanas bāzes telpās. Es ceļos no rīta, lai laicīgi pabrokastotu, citādi tas sagādās nevajadzīgas problēmas treniņā. Es rīta rosmē gatavojos treniņam, sagatvoju līdzi ņemamās drēbes, ūdeni un pāris savu sportista dzērienu vēlākam laikam. Es visu daru treniņam. Es braucu uz airēšanas bāzi un pārģērbjos. Neņemu līdzi telefonu vai mūziku, bet dvielis sviedriem gan noderēs.
Es iesildos un aktīvi izstaipos. Mentāli nobriestu un pēc tam jau pilnībā ļaujos treniņam, pēc treniņa kārtīgi atsildos. Pēc tam eilingā (laivu novietne) ir jāienes laiva, tā jānoslauka un airi jāsakārto.
Pēc treniņa un iepriekš minētajām ikdienas procedūrām, mani jau gaida sporta dzēriens un auksta duša. Es došos mājās, lai iestiprinātos un palasītu kādu grāmatu, bet nedrīkst aizmirst, ka es pēc dažām stundām došos uz otro treniņu un atkārtošu visu savu rīta cēliena rutīnu: drēbes, ūdens, sporta dzēriens, brauciens uz bāzi, pārģērbšanās, iesildīšanās (gan fiziski, gan garīgi), treniņš, atsildīšanās, eilings, laiva, airi, sporta dzēriens, auksta duša.
Vakarā veltīšu laiku pārdomām, dokumentēšu savus šīs dienas treniņus un to rezultātus, izpildīšu elpošanas vingrinājumus, neaizmirsīšu pirms miega staipīšanās vingrinājumus un pats galvenais – iešu gulēt, lai gulētu, vismaz, astoņas līdz deviņas stundas.
Tagad tas vairs nesagādā problēmas kā agrāk, jo mans režīms ir labi izstrādājies. Līdz brīdim, kamēr iemigšu, es prātošu par to, ka neiešu rīt uz balli, jo man tajā laikā būs svaru zāles treniņš. Vakar es nedevos lēkt ar gumiju, jo mana prioritāte ir saglabāt savu ķermeni bez traumām, visvieglāk to ir izdarīt sevi apzināti nenoliekot ekstrēmās situācijās. Tad es iemigšu, lai būtu labi izgulējies pirms sava nākošā rīta treniņa.
Vai šis dzīves veids skan bēdīgi ? Varbūt tikai lasītājam, bet man ne. Mana laime nenāk no ārišķībām – skaistām drēbēm, dārgas mašīnas, ļoti dārga, vecāku pirkta telefona, man nav nepieciešami stimulatori, kā alkohols vai cigaretes.
Es jūtu laimi no savas dvēseles dziļumiem, katru reizi, kad mēnešiem ilgu, smagu, nogurdinošu, visus spēkus paņemošu treniņu rezultātā, esmu uzlabojis savu rezultātu par pussekundi. Es jūtu patiesu pildījumu pārspējot sevi ik dienu. Airēt, ēst, gulēt (mācīties, bet par to citreiz) un āmen.
Airēšana nav tikai sports, man tas ir dzīves veids, kur dienu dienā savstarpēji mijiedarbojas māksla un sevis pārspēšana.
Tas skan sarežģīti, bet varu droši apgalvot, ka, savā ziņā, izpaudu un arī izbaudu visu, ko šis sporta veids piedāvā man šobrīd. Es labprāt pastāstītu vēl, bet man drīz jāsāk gatavoties uz treniņu…
Patriks Strazds