Atskats uz 2025. gada airēšanas nometni. Cenlle, Spānija.
28.02.25.
Šī diena iezīmējas ar braucienu uz lidostu. Mūsu čemodāni brauca kopā ar laivām, airiem un visu noderīgo ar mašīnu, bet mēs lidojām. Lai pēc "sausajiem" treniņiem ziemas garumā, beidzot, tiktu atpakaļ uz ūdens! Dienvidu zemēs tas ir izdarāms, tomēr, ievērojami agrāk, nekā Latvijā.
Bez īpašas steigas vispirms aizlidojām līdz Lielbritānijai- ļoti veiksmīgā kārtā - bez liekām formalitātēm (pēc mēneša ceļošanai caur Angliju nepieciešama elektroniskā ceļošanas atļauja).
Pēc pāris stundu viesošanās Anglijā un vēl pāris stundu lidojuma, nolaidāmies Santjago, bet pēc tam sekoja tikai 100 km brauciens līdz nometnes vietai – ieradāmies vēlu. Bet tas netraucēja labi izgulēties.
01.03.25.
Šī ir svarīga diena, jo no piekabes noņemam laivas, kuras uzreiz arī saskrūvējam un aiznesam uz blakus upes laivu plauktiem. Šie kļūs par mūsu sabiedrotajiem uz visu atlikušo nometnes laiku.
Ieraksts no mana treniņu žurnāla par šīs sezonas pirmo ūdens treniņu: „Šis bija lielisks treniņš. Varu pārliecinoši galvot, ka ar katru nometni pirmais treniņš ir drošāks un labāks, salīdzinot ar iepriekšējā gada nometnes pirmo dienu.“
Šajā pašā dienā jau sāk rasties tulznas, jo ziemas sezonas (sauso treniņu) laikā rokas ir „aizmirsušas“, kā tas ir – airēt.
02.03.-03.03.25.
Šajās dienās mēs turpinām režīmu ar 2 airēšanas treniņiem dienā, kas neizklausās pārlieku sarežģīti, bet jau nometnes sākumā parādās nogurums, kas pa dienām teju vai sāk krāties.
04.03.-07.03.25.
Ir pienācis laiks pirmajam nometnes svaru zāles treniņam – airēšana ir nevienkāršs sporta veids, tāpēc arī svaru zāle ir daļa no ikdienas.
Pēdīgi ir jāpievēršas arī mācībām. Lai gan lielākā daļa darbu tiks uzrakstīta bez papildus gatavošanās, ir grūti atsākt augstskolas režīmu, kad ilgs laiks pavadīts nometnē. Jāmācās, lai nezustu inerce.
08.03.25.
Viena lieta ir - smagi strādāt, bet otra - pienācīgi atjaunoties. Pirts un termālie baseini kalpo kā ļoti lietderīgs palīgs, kad treniņu tonusu neizdodas likvidēt (pat ar pēc treniņu staipīšanos vai muskuļu masāžas pistoles izmantošanu).
09.03.-10.03.
Kad esam saraduši ar slodzi un apkārtnes apstākļiem, varam palielināt treniņu slodzi. No šīs dienas esam gatavi sākt trīs treniņus dienā un pirmo dienas airēšanu pieveicam vēl pirms brokastīm (tās ir 8:30). Trenējoties šādā režīmā, ir vairāki savstarpēji „+“ un „-“, iemēram, kad izdodas aprast ar treniņu grafiku, nav pat īpaši sarežģīti sevi piespiest no rīta piecelties, jo treniņš ir kļuvis par neatņemamu dienas sākumu, turpretī ar šādu grafiku diena ir tādā kā „izraustīta“, jo treniņus no citiem treniņiem un ēdienreizēm šķir tikai pāris stundu intervāli, kas neatstāj daudz laika aktivitātēm, kas ir nesaistītas ar airēšanu vai sportu (mācīties, lasīt, pētīt apkārtni).
11.03- 12.03
Šī jau ir mana 4. Dzimšanas diena pēc kārtas, ko svinu ārzemēs. Tas nebūt nav slikti, jo tās allaž ir bijušas siltās zemes – Spānija, Francija vai Horvātija. Reti kurš tik regulāri savu dzimšanas dienu svin tā.
Ir arī patīkami, kad nu jau sagurušo nometnes noskaņu uzlabo airēšanas kolektīvs, kas apsveic ar dziesmu – pamodinot. Bezgala jauks ir arī ikviens apsveikums, kas mēro laika zonu atšķirības, lai apsveiktu mani. Mani ļoti apmierina šāds dzīves veids, bet dažkārt rodas vēlme par visparastāko pārsteiguma ballīti. Tā gan ir vairāk filozofiska vēlme. Kāpēc filozofiska? Mani būtu ļoti grūti ievilināt ballītē, kas paredzēta man, jo uz citu ballītēm neierodos, jo tajā brīdī, lielākoties, esmu sacensībās vai treniņos, tāpēc, visticamāk, arī savu ballīti neapmeklētu ar līksmu: „Es negribu izlaist savu ik nedēļas augstās intensitātes kardio treniņu!"
13.03. - 15.03.
Treniņš, treniņš, treniņš…
Dažas nometnes dienas paiet ļoti ātri – citas šķiet kā mūžība, bet visa nometne ir vesels piedzīvojums. No mana skatu punkta - esmu piedzīvojis divas nedēļas ar aktīvu trenēšanos, kas mijas ar augstāko produktivitāti, bet daži, kas ieslīguši rutīnā, pat nav pamanījuši manu prombūtni.
16.03.
Šī ir mūsu nometnes pirmā, pilnīgi brīvā diena. Esam nopelnījuši atpūtu, tāpēc izlēmām savu brīvdienu veltīt nelielam izbraucienam ar riteņiem.
Mēs aizbraucām uz blakus pilsētu, un mūsu ceļojums izvērtās par 38km braucienu kalnu reljefā. Ir ļoti patīkami gar šosejas malu laisties lejā no kalna, bet ir jāatceras, ka katrs turpceļa kalns lejup būs kalns augšup atpakaļceļā. Pēc riteņbraukšanas atkal devāmies nelielā atjaunošanās procedūrā, bet pēc tam atlikušo vakaru jāvelta mācībām.
17.03. - 21.03.
Airējot kalnu ielejā, laikapstākļi mainās pa minūtēm. Dažreiz vējš treniņa laikā maina virzienu pa 180 grādiem. Vienā treniņā tas bija ļoti izteikti - kad turpceļā bija teju bezvējš, bet atpakaļceļā cīnījos ar tādu pretvēju, kad nebija pilnīgas pārliecības, ka tikšu vispār krastā.
Tādā reizē ir jādomā nevis par visu draudīgo situāciju kopumā, bet gan tikai par vienu un tikai par katru konkrētu smēlienu. Tad nākošo, un pēc tam nākošo. Tikai viens smēliens. Vēl viens. Vēl.... Un tā, gluži nemanot, pat visbaisāko vēju “plosīti” treniņi beidzas. Laimīgā kārtā esmu ticis līdz krastam. Liekot laivu uz laivu plaukta un sākārtojot airus, jau vairs nedomāju par to, kā tikko cīnījos ar dabas pārspēku. Tas ir pagājis, lappuse aizšķirta, es ņemu dvieli un eju uz dušu.
Saprotamu iemeslu dēļ, šādu brīžu fotofiksācija izpaliek, jo, ticiet man - selfiju taisīt vai peizāžu ķert - tas ir pēdējais, kas ienāk galvā.
22.03.
Tuvojoties nometnes noslēgumam, ir iespēja izairēt vēl vienā treniņā. Savādi domāt, ka šis ir šī gada beidzamais airēšanas treniņš Spānijā, bet tas netraucē arī pienācīgi veikt treniņu, jo treniņa laikā ir tikai upe, laiva un es.
Pēc treniņa mēs visai žiperīgi noskrūvējām laivas un airus tālajam ceļam, jo tuvojās lietus, bet mēs paspējām visu tieši laikā. Pirms vakariņām palutinājām sevi ar pirti un termālajiem baseiniem – neliela atpūta nometnes izskaņā!
23.03.
Viena lieta ir smagi un labi strādāt nometnē, bet pavisam cita lieta ir to darīt Latvijas ūdeņos. Šajā dienā atgriežamies Latvijā. 7:00 ar autobusu uz lidostu, lai pēc pāris stundām nosēstos Lielbritānijā, bet vēl pēc pāris stundu lidojuma – Latvijā. Tā ir vienmēr. Es varu apceļot pasauli, ēst visgaršīgākos ēdienus un redzēt pašus skaistākos kalnus, bet nekas nelīdzinās valodai, ko varu saprast bez piepūles vai gaisam, kas tikai šeit ir tāds kā mājās. Tieši šeit es esmu gaidīts.
Cenlle, Spānija, 2025. gada 28. februāris - 23. marts.
Patriks Strazds
Airēšana nav tikai sports
2025. gada 29. janvāris, Jelgava
Airēšana nav tikai kanoe un airēšana nav tikai smaiļošana. Airēšana nav arī tikai akadēmiskā airēšana, kas bieži tiek saukta viekārši par airēšanu. Airēšana nav tikai roku treniņš un airēšana nav sports tikai ārvalstīs. Ļoti daudz “nav”, un, loģiski, ka tādā gadījumā rodas jautājums - kas tad īsti ir airēšana? Tas ir vienkāršs, viegls jautājums, uz kuru var sniegt daudz un sarežģītas atbildes, jo vienkārši paskaidrot to, man šķiet, nav iespējams, bet es mēģināšu.
Airēšana mēdz būt sāpes un ciešanas. Kad no paredzētajām trīs airēšanas nometnes nedēļām pagājušas tikai piecas dienas, tulznas kļuvušas neizbēgamas un muskuļu tonuss, par spīti atjaunošanās procedūrām, tikai krājas un krājas, sāk palikt bail. Patiesi bail - tā nav tikai retorika un tēlaini apgalvojumi.
Tajā brīdī sevi varu mierināt, ka tas ir tikai īslaicīgs diskomforts, mierināt sevi ar domu, ka vairums šeit jau būtu padevušies, bet manu mērķu ceļā šīs ir tikai mazs šķērslis, kas jāpārvar. Tikai airētāji pazīst un zina šīs sajūtas, un nevar aprakstīt to, kas notiek pēc trīspadsmitās dienas rīta treniņa. Šķiet, ka visprecīzāk šīs sajūtas varētu aprakstīt šādi: gulta kļuvusi par milzīgu magnētu, bet es par magnētiski vispievelkamāko metāla gabalu. Viena lieta ir fiziskais nogurums, bet pavisam cita padarīšana ir tas, kas notiek galvā. Šis ir tas brīdis, kad domas par, iespējams, galīgi nepareizas karjeras izvēli sāk maisīties pa galvu un neliek mieru. Atgriežas atkal un atkal. Pēc laika atkal. Šādā brīdī līdz sāpēm saprotu, ka absolūti lielākā daļa cilvēku būtu jau sabrukusi, bet mēs nē. Vēl nē. Nē!
Cenšos saprast un atkārtoti (savas sportista karjeras laikā, vismaz, 120 reizi) atcerēties un atgādināt sev, kāpēc es visu to daru. Ir jāpacieš tagad, lai pēcāk sezona vainagotos ar uzvarām un jauniem rekordiem. Nav vieglu ceļu, jo vieglākais ceļš reti aizved līdz ekselencei. Tieši tā - es to varu! Šādi es sevi motivēju, “gatavoju galvā” pirms katra treniņa visā atlikušajā nometnes laikā. Nometne noslēdzas un es esmu laimīgs, nevis tāpēc, ka tas ir beidzies un ir laiks sākt sacensties sacensībās - nē.
Es esmu laimīgs, ka es kārtējo reizi uzvarēju sevi. Es izturēju. Izturēju un izdarīju to, ko vājuma brīdī uzskatīju par neiespējamu. Es nepadevos. Es turpinu. Tagad jau atkal nevaru sagaidīt nākamā gada nometni.
Airēšana ir māksla. Mans uzdevums nav trenēties divas līdz trīs reizes dienā, lai bezmērķīgi, stundām ilgi vilktu sevi ar spēku cauri ūdenim. Mans uzdevums, neatkarīgi no laikapstākļiem vai treniņu skaita, katrā smēlienā airēt tā, it kā es šo sporta veidu izgudrotu no jauna.
Mans darbs nav tikai sēdēt laivā – man ir jākļūst kā vienam veselam ar laivu, airiem un soliņu. Nedalāma vienība, kas viegli un graciozi slīd pa ūdens virsmu. Tieši tā tam arī ir jāizskatās – viegli un eleganti, neatkarīgi no ātruma. Es esmu kā mākslinieks, kas savu darbu vienmēr vēlēsies pielabot, jo atskatoties uz pagātnes tehniku, progress allaž ir manāms, bet sajūta, ka tas varētu būt vēl labāk, kā bezgalīga un tēlaina cīņa sekos ik treniņu.
Jā, airēšana ir māksla, jo ir jāatrod līdzsvars starp smagu darbu un brīvību. Tas ir kā kontrolēts haoss, bet to var izdarīt tikai mākslinieks. Es stundām ilgi lasīšu un pētīšu faktus par airēšanas tehniku, darīšu to, līdz sapratīšu, bet galvenais – ar savu airēšanu “zīmēšu” tādu ceļu kā neviens.
Airēšana ir dzīves veids, un tas nesākas tikai airēšanas bāzes telpās. Es ceļos no rīta, lai laicīgi pabrokastotu, citādi tas sagādās nevajadzīgas problēmas treniņā. Es rīta rosmē gatavojos treniņam, sagatvoju līdzi ņemamās drēbes, ūdeni un pāris savu sportista dzērienu vēlākam laikam. Es visu daru treniņam. Es braucu uz airēšanas bāzi un pārģērbjos. Neņemu līdzi telefonu vai mūziku, bet dvielis sviedriem gan noderēs.
Es iesildos un aktīvi izstaipos. Mentāli nobriestu un pēc tam jau pilnībā ļaujos treniņam, pēc treniņa kārtīgi atsildos. Pēc tam eilingā (laivu novietne) ir jāienes laiva, tā jānoslauka un airi jāsakārto.
Pēc treniņa un iepriekš minētajām ikdienas procedūrām, mani jau gaida sporta dzēriens un auksta duša. Es došos mājās, lai iestiprinātos un palasītu kādu grāmatu, bet nedrīkst aizmirst, ka es pēc dažām stundām došos uz otro treniņu un atkārtošu visu savu rīta cēliena rutīnu: drēbes, ūdens, sporta dzēriens, brauciens uz bāzi, pārģērbšanās, iesildīšanās (gan fiziski, gan garīgi), treniņš, atsildīšanās, eilings, laiva, airi, sporta dzēriens, auksta duša.
Vakarā veltīšu laiku pārdomām, dokumentēšu savus šīs dienas treniņus un to rezultātus, izpildīšu elpošanas vingrinājumus, neaizmirsīšu pirms miega staipīšanās vingrinājumus un pats galvenais – iešu gulēt, lai gulētu, vismaz, astoņas līdz deviņas stundas.
Tagad tas vairs nesagādā problēmas kā agrāk, jo mans režīms ir labi izstrādājies. Līdz brīdim, kamēr iemigšu, es prātošu par to, ka neiešu rīt uz balli, jo man tajā laikā būs svaru zāles treniņš. Vakar es nedevos lēkt ar gumiju, jo mana prioritāte ir saglabāt savu ķermeni bez traumām, visvieglāk to ir izdarīt sevi apzināti nenoliekot ekstrēmās situācijās. Tad es iemigšu, lai būtu labi izgulējies pirms sava nākošā rīta treniņa.
Vai šis dzīves veids skan bēdīgi ? Varbūt tikai lasītājam, bet man ne. Mana laime nenāk no ārišķībām – skaistām drēbēm, dārgas mašīnas, ļoti dārga, vecāku pirkta telefona, man nav nepieciešami stimulatori, kā alkohols vai cigaretes.
Es jūtu laimi no savas dvēseles dziļumiem, katru reizi, kad mēnešiem ilgu, smagu, nogurdinošu, visus spēkus paņemošu treniņu rezultātā, esmu uzlabojis savu rezultātu par pussekundi. Es jūtu patiesu pildījumu pārspējot sevi ik dienu. Airēt, ēst, gulēt (mācīties, bet par to citreiz) un āmen.
Airēšana nav tikai sports, man tas ir dzīves veids, kur dienu dienā savstarpēji mijiedarbojas māksla un sevis pārspēšana.
Tas skan sarežģīti, bet varu droši apgalvot, ka, savā ziņā, izpaudu un arī izbaudu visu, ko šis sporta veids piedāvā man šobrīd. Es labprāt pastāstītu vēl, bet man drīz jāsāk gatavoties uz treniņu…
Patriks Strazds